Pēdējās izmaiņas: 2026-11-05
Izdevumiem jābūt tieši saistītiem ar saimniecisko darbību[1], pretējā gadījumā par tiem jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN). Lai degvielas izdevumus atzītu par saimnieciskās darbības izdevumiem, to saikne ar uzņēmuma darbību ir jāpamato ar dokumentiem.
Ar reprezentatīvo automobili saistītās izmaksas ir klasificējamas kā ar saimniecisko darbību nesaistītas.
Šajā rakstā UVTN grupas transportlīdzekļi (uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa grupa) ir transportlīdzekļi, kas atbilst šādiem likuma kritērijiem[2]:
Visi pārējie automobiļi ir UVTN grupā neietilpstoši transportlīdzekļi. Piemēram, kravas furgoni ar pilnu masu vismaz 3000 kg vai ar ne vairāk kā trīs sēdvietām.
| Gadījums | UIN | PVN priekšnodoklis | Braucienu uzskaite |
|---|---|---|---|
| Vieglais auto (UVTN grupa) PVN atskaita 50% |
Izdevumi atzīstami, ja auto nav reprezentatīvs, par to samaksāts UVTN (vai tas ir atbrīvots) un patēriņš ir normas robežās. Nav svarīgi, vai auto izmanto tikai saimnieciskajā darbībā. | 50% no rēķinos norādītā PVN. | Nav obligāta |
| Vieglais auto (UVTN grupa) PVN atskaita 100% |
Tie paši nosacījumi. | 100%, ja auto izmanto tikai ar PVN apliekamiem darījumiem. Degvielai – pēc faktiski nobrauktajiem km, normas robežās. | Obligāta GPS maršruta kontroles sistēma un CSDD deklarācija. Citiem izņēmumiem (piemēram, preču transportam) GPS nav automātiski obligāta. |
| Kravas auto un citi ārpus UVTN grupas PVN vispārējā kārtībā |
Dokumentāli jāpamato, ka auto un degviela nepieciešama saimnieciskajai darbībai. | Atbilstoši izmantošanai ar PVN apliekamiem darījumiem. 50% ierobežojums nav piemērojams. | Pierādījumu kopums Maršruta lapas vai ceļazīmes, CMR vai pavadzīmes, līgumi, pasūtījumi; GPS dati – papildu apliecinājums. |
Visos gadījumos nepieciešami degvielas iegādes attaisnojuma dokumenti un iegādātās degvielas salīdzinājums ar izlietoto (sadaļa “Degvielas uzskaite”). Sīkāk par katru ailē minēto – sadaļās zemāk.
Degvielas izdevumus uzskata par saimnieciskās darbības izdevumiem, ja vienlaikus izpildās šādi nosacījumi[3]:
Šādā gadījumā izdevumi ir uzskatāmi par saimnieciskās darbības izdevumiem arī tad, ja auto ir izmantots ne tikai saimnieciskajā darbībā. Izdevumus atzīst pēc faktiski nobraukto kilometru skaita un auto noteiktās patēriņa normas.
Ja faktiskais patēriņš pārsniedz noteikto limitu (patēriņa normu), pārsnieguma degvielas izmaksas ir uzskatāmas par ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem (jāmaksā UIN).
Jāspēj pierādīt, ka auto un izlietotā degviela ir nepieciešama saimnieciskās darbības nodrošināšanai. Kādi dokumenti to apliecina – sadaļā “Braucienu uzskaite”.
Grāmatvedības organizācijas dokumentos jānosaka, kā dokumentē un uzskaita uzņēmuma transportlīdzekļu izmantošanas izdevumus[4]. Transportlīdzekļiem jānosaka arī degvielas patēriņa normas.
Normu nosaka, ievērojot UIN likuma 8. panta 5. daļas 5. punktu[3] un TEN/UVTN likuma 10. pantu[2]. Norma uz 100 km nedrīkst pārsniegt ražotāja norādīto pilsētas cikla patēriņu vairāk kā par 20%[5].
Piemēram, ja ražotāja norādītais pilsētas cikla patēriņš ir 10 l/100 km, norma nedrīkst pārsniegt 12 l/100 km. Normu uzņēmums var noteikt ar vadītāja rīkojumu.
Norma jānosaka tā, lai tā atbilstu faktiskajiem ekspluatācijas apstākļiem un būtu saimnieciski pamatota.
Kravu pārvadājumos patēriņu ietekmē kravas svars, maršruta reljefs, satiksme, transportlīdzekļa tehniskais stāvoklis un papildu aprīkojuma darbība. Piemēram, refrižeratora darbināšana palielina kopējo degvielas patēriņu. Tāpēc kravas auto patēriņš var būt ievērojami lielāks par ražotāja norādīto bāzes patēriņu.
Normu var noteikt, pamatojoties uz kontroles braucienu rezultātiem un citiem faktiskajiem apstākļiem. Uzņēmumam jāspēj pamatot, kā norma noteikta un kāpēc tā ir saprātīga.
Braucienu uzskaites prasības ir atkarīgas no transportlīdzekļa izmantošanas mērķa un no tā, kādu PVN atskaitīšanas kārtību uzņēmums piemēro.
Ja uzņēmums par vieglā pasažieru auto izmantošanas izdevumiem atbilstoši PVN likuma 100. panta 2. daļai[6] atskaita 50% no PVN, braucienu uzskaite nav obligāta.
Ja uzņēmums vēlas atskaitīt 100% no PVN (PVN likuma 100. panta 3. daļas 4. punkts), jo auto izmanto tikai ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai, šāda izmantošana ir jāpierāda.
Šim nolūkam braucieni jāuzskaita, izmantojot maršruta kontroles sistēmu (sistēmu, kas uztver GPS signālus)[7]. Turklāt CSDD jādeklarē, ka auto tiks izmantots tikai uzņēmuma saimnieciskās darbības vajadzībām[8].
Ar saimniecisko darbību saistīto braucienu uzskaitē jābūt norādītam:
Odometra rādījumu un GPS sistēmas fiksēto kilometru kopsummas starpība mēneša laikā nedrīkst pārsniegt 5%.
Prasība ir izmantot tieši GPS sistēmu. Ja maršruta lapas ir aizpildītas “ar roku”, bet GPS sistēma nav uzstādīta (deklarēta), tas nav pietiekami, lai atskaitītu PVN 100% apmērā.
PVN likuma 100. panta 3. daļā ir paredzēti arī citi izņēmumi, kuros 50% ierobežojums nav piemērojams, piemēram, ja auto izmanto preču transporta pakalpojumu sniegšanai. Šādiem izņēmumiem GPS prasība nav automātiski piemērojama, bet jāievēro konkrētā izņēmuma nosacījumi.
Uzņēmumam jāspēj pierādīt, ka auto un izlietotā degviela ir nepieciešama saimnieciskajai darbībai un izmantota ar PVN apliekamo darījumu veikšanai. Piemēram, ja uzņēmums ar kravas auto veic preču pārvadājumus, dokumentiem jāapliecina, ka auto konkrētajā maršrutā pārvadājis preces klienta uzdevumā.
Šim nolūkam var izmantot:
Dokumentiem jāatbilst normatīvo aktu prasībām un jāsatur nepieciešamie rekvizīti. GPS dati sniedz papildu neatkarīgu apliecinājumu par maršrutu un nobraukumu.
Braucienu uzskaite parāda, cik kilometru nobraukts un kādēļ. Degvielas uzskaite atbild uz citu jautājumu: cik degvielas uzņēmums ir iegādājies, cik tā faktiski izlietota un cik no tās var atzīt par saimnieciskās darbības izdevumiem.
Visos gadījumos nepieciešami attaisnojuma dokumenti, kas apliecina, ka uzņēmums ir pircis degvielu, kura pildīta attiecīgajos auto. Tie var būt čeki, rēķini vai pavadzīmes, kas satur normatīvajos aktos noteiktos rekvizītus. No uzņēmuma iekšējo dokumentu datiem jābūt redzamam (saprotamam), kurā automobilī degviela pildīta.
Jāzina (jāuzskaita) kopējais iegādātais degvielas apjoms (litros un summā) par attiecīgo periodu. Tomēr degvielas iegādes dokumenti vieni paši nepierāda, ka visa degviela ir izlietota konkrētajā auto un saistīta ar saimniecisko darbību. Tāpēc iegādāto apjomu salīdzina ar izlietoto degvielu, ko aprēķina no nobrauktajiem kilometriem (skat. “Braucienu uzskaite”). Jāņem vērā degvielas patēriņa normas.
Normatīvo patēriņu aprēķina pēc nobrauktajiem kilometriem un noteiktās patēriņa normas:
Ja uzņēmums uzskaita degvielas atlikumu bākā, faktisko patēriņu var noteikt arī šādi:
Faktisko patēriņu salīdzina ar normatīvo. Ja atšķirība ir būtiska, uzņēmumam jāspēj izskaidrot tās iemeslus.
Piemērs:
Šajā piemērā UIN vajadzībām par saimnieciskās darbības izdevumiem uzskatāmas degvielas izmaksas 120 litru apmērā, ievērojot arī pārējos likuma nosacījumus (skat. “UIN prasības degvielas izdevumiem”). Pārsnieguma degvielas izmaksas ir jāapliek ar UIN.
PVN likuma 100. panta 2. daļā[6] noteiktais 50% ierobežojums nenozīmē, ka uzņēmums drīkst patērēt jebkādu degvielas daudzumu. Tas nosaka tikai atskaitāmā PVN proporciju, bet neatceļ prasību pamatot degvielas iegādi un izmantošanu attiecīgā auto vajadzībām.
Ja uzņēmums atskaita 100% PVN, jāizpildās kādam no PVN likuma 100. panta 3. daļā paredzētajiem izņēmumiem. Priekšnodokli par degvielu šādam auto atskaita, pamatojoties uz faktiski nobraukto kilometru skaitu, nepārsniedzot ražotāja norādīto pilsētas cikla patēriņu vairāk kā par 20%[5].
Degvielu uzskaita atbilstoši uzņēmuma vadības noteiktajai kārtībai, un patēriņa normām jābūt reālām. Jāspēj pamatot, ka auto braucienu rezultātā uzņēmums guvis ienākumus no ar PVN apliekamiem darījumiem un ka degvielas patēriņš ir saistīts ar šiem braucieniem.
Piemēram, ja uzņēmums veic kravu pārvadājumus, dokumentiem jāļauj pārliecināties, ka konkrētais transportlīdzeklis ir veicis attiecīgos pārvadājumus.
Tādējādi degvielas iegādes dokumenti, braucienu uzskaite un kravu pārvadājumu dokumenti kopā veido pierādījumu kopumu, kas ļauj pamatot degvielas izdevumu nepieciešamību uzņēmuma saimnieciskajā darbībā.